hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2004-10-22 10:52:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Guano Apes- Living In a Lie

Man vienmēr paticis skatīties uz sievietēm ar biezām uzacīm. Atcerējos to, aplūkojot Arundhati Roju ekonomiski izdotās grāmatas atvērumā. Viņas ir īstas, ar šo acīs krītošo greznumu viņas izsauc godbijību. Un nez kādēļ liekas, ka viņas parasti tā ne īpaši mālējas, tā ne īpaši ģērbjas, un ne jau tādēļ, ka tā nerīkotos, bet viņu uzacis nosaka visu. Uzacis piemeklē apģērbu, uzacis iešļūc tupelēs, uzacis uzkarina grabuļus. Uzacis padara viņu pastāvēšanu pašsaprotamu, vienmēr iederīgu un pieņemamu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Sievietes ir dīvaina suga, es tā patiesi domāju. Kādreiz es viņas pētīju, vērtēju, kādreiz viņām bija izteiksmes. Tagad viņas plūst, vienkārši plūst caur ielām, caur sienām, caur somiņām un matulaku burzmas. Viņas ir kļuvušas par ārējām mūķenēm, kuru sejas vairs tikai atspoguļo. Kā monitors. Kaut ko rāda, bet patiesībā tikai atspoguļo. Viņas vai nu iestīvējas modē, vai nu pieņem dzīves slīdēšanu kā spogulis pieņem nelūgtu seju ar tās klaunisko parādi.


Es atceros, kā kādreiz krāsojās L.S. Reiz es to aizrautīgi vēroju kādā pelēkā rītā. Viņa nevērīgi paņēma pirkstos otiņu, sulīgi iebrauca ēnu trauciņā un tad klāja melnīgsnējumu pār plakstiņiem tā, it kā darītu kaut ko pavisam citu. Tas nebija mehānisms, tās bija sajūtas. Un viņa ne īpaši pētīja rezultātu, viņa ne īpaši mainīja seju. Spogulis viņu mīlēja par dabiskumu.
M., savukārt, to darīja tā, it kā pārvietotos vieglās čībās un halātā, it kā pagalam pamatoti tipinātu pa dzīvokli kādā Rīgas mikrorajonā. Viņa bija rūpīga, līdz galam pamatoti rūpīga. Un rezultāts vienmēr šķita iepriekš uzrasēts un gandrīz teicami izpildīts.
Viņa vispār dzīvoja tā. Šķita, ka jebkurš laiks un telpa, kur gadījās viņu sastapt, ir pašsaprotamas tipināšanas norise. Tādā ziņā ar viņu vienmēr bija viegli satikties. Bija tikai jāsarunā, un tas, ka viņa tur bija- tas bija līdz galam pamatoti, neskatoties uz jebko.
Arī L.S. dzīvoja tāpat kā krāsojās. Kā pēc pusizgulētas nakts, bet zeme, gluži kā spogulis, mīlēja viņas soļus, gaiss labprātīgi pazuda viņas plaušās, cigarete daudz neizrunājās viņas pirkstu starpā.
Man šķiet, es visu darīju mīlēdama un nicinādama reizē. Tā nedaudz sadistiski. Es pavēloši uzvilku līnijas vai skatījos caur trolejbusa logu, it kā mēģinātu visam iestāstīt, ka būtībā tam būtu jātop pašam no sevis. Man uz vaigiem nebija neizlīdzinātu pūderkrēma kārtu, kā gadījās L.S., man nebija arī rasējumu. Es salti stāvēju, pavēlēju un mūžam brīnījos, kādēļ tas viss nevar notikt bez mana pieskāriena, tikai pēc vēlēšanās.
Man šķiet, tas bija apmāns. M. nebija uzacu tādēļ, lai viņa tās gandrīz teicami uzzīmētu, L.S. bija tumšas uzacis, lai viņai nebūtu jākrāsojas brīdī, kad viņa to darīja, man nebija sejas, jo nekas negribēja notikt tāpat vien. Sievietēm ar biezām uzacīm ir viss, jo uzacis piemeklē izteiksmi, sēžot pie loga, uzacis uzķeksē asaru uz vaiga, uzacis izvēlas tērpus un nodarbošanos.
Sievietes ir savāda suga, tādas neīstas. It kā līdz galam neizstrādātas vai pārāk gadsimtiem ilgi aplipinātas ar stereotipiem. Viņas nevar būt īstas. Un brīvas. Viņu eksistence man savā ziņā šķiet pretdabiska, bet man jau mēdz šķist daudz. Un teātris netika radīts tādēļ, lai tajā spēlētu sievietes. Varbūt tādēļ šī maskarāde ir kaut kāda dīvaina. Jo viņas īsti nezina, kur atrodas skatuves dēļi, kur virves, ar kurām pacelties mākoņos, vai lūka, pa kuru iekrist pazemē.
P.S. Nekādi spriedelējumi par dzimumiem, nekādu patiesību, tikai sajūtas.





(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?