10:52 am
Man vienmēr paticis skatīties uz sievietēm ar biezām uzacīm. Atcerējos to, aplūkojot Arundhati Roju ekonomiski izdotās grāmatas atvērumā. Viņas ir īstas, ar šo acīs krītošo greznumu viņas izsauc godbijību. Un nez kādēļ liekas, ka viņas parasti tā ne īpaši mālējas, tā ne īpaši ģērbjas, un ne jau tādēļ, ka tā nerīkotos, bet viņu uzacis nosaka visu. Uzacis piemeklē apģērbu, uzacis iešļūc tupelēs, uzacis uzkarina grabuļus. Uzacis padara viņu pastāvēšanu pašsaprotamu, vienmēr iederīgu un pieņemamu.
Sievietes ir dīvaina suga, es tā patiesi domāju. Kādreiz es viņas pētīju, vērtēju, kādreiz viņām bija izteiksmes. Tagad viņas plūst, vienkārši plūst caur ielām, caur sienām, caur somiņām un matulaku burzmas. Viņas ir kļuvušas par ārējām mūķenēm, kuru sejas vairs tikai atspoguļo. Kā monitors. Kaut ko rāda, bet patiesībā tikai atspoguļo. Viņas vai nu iestīvējas modē, vai nu pieņem dzīves slīdēšanu kā spogulis pieņem nelūgtu seju ar tās klaunisko parādi.
( lasīt visu )