Piemēram, svētdien es spodrināju mistiskas, aizvēsturiskas karotes- ļoti skaistas, rotātas ar ziedu motīviem. Laika gaitā tās bija apaugušas ar melnu apsūbējumu un ieguvušas netīri dzeltenbrūnu toni. Pēc akcijas ar zobubirsti, zobupastu un sodu tās spīd un laistās. Ar šiem līdzekļiem pat pašu velnu varētu dabūt gaišu un spīdīgu.

(Vispār mana ideālā māja ir tāda, kurā var atrast un atdzīvināt daudz vecu krāmu (senlaicīgu mantu), kurā ir bēniņi, pilni ar lampu abažūriem, mēbelēm, vēstulēm un, vēlams, svešām, ar roku rakstītām dienasgrāmatām. Man patīk mājas, kuras apaug ar mantām. Tiesa, ne mūsdienu izpratnē- ne ar visu to lēto masveida lielveikalu drazu.)

Vakar biju "ekskursijā" uz Pārdaugavu. Man kā cilvēkam, kas parasti Rīgu dala pareizajā un nepareizajā Daugavas pusē- un tas tikai tādēļ, ka Pārdaugavā es orientējos gaužām nožēlojami, tas nenoritēja bez kļūmēm. Vispār es biju nolēmusi aizbraukt uz Spici, zinot par tās atrašanās vietu tikai tik daudz, ka var braukt ar 22.autobusu. Turpceļā, protams, man neizdevās izkāpt vajadzīgajā pieturā. Nu neko. Izvizinājos cauri lidostas teritorijai, kur mani pārņēma nostaļģija pēc lidostas gaisotnes, un virzienā uz centru pamanījos izkāpt, kur vajag. Bet Pārdaugava tomēr ir mistiska. Pat skaista. Noslēpumaina- priekš manis. Ne tāda kā pierastā, novazātā pareizā Daugavas puse.

Vēl es stundām ilgi pētu kulinārijas blogus. Šī padarīšana mani ir vienkārši apbūrusi. Skatīties uz pasakainām interesantu ēdienu fotogrāfijām un prātot, ka kādudien' es tos visus noteikti pagatavošu, un to garša būs tikpat ideāla kā bildēs. Vispār par šīs kaites pielaišanu varu pateikties Artai ;) Labākais visā pasākumā ir- mācīties ēst ar acīm (jo visādi citādi ēšana lielākoties ir kaitīga).