Vakaros gultā viss ir vienkārši. Bez īpaša mērķtiecīguma izlasu pāris nodaļas no jau sen lasītās Elizabetes Kostovas grāmatas Vēsturnieki, kura man ir krievu valodā ar patīkami plānām un mazliet kraukšķīgām lapām. Tad nodzēšu gaismu, un visa šī neizteiktā un neizjustā bezjēdzība pārstāj eksistēt. Ir tikai tumsa un parastā aukstuma kārtiņa pār manu ādu. Es pārbraucu ar pirkstiem pāri saviem pleciem un sataustu ierastos kaulu izciļņus. Tā aizvien vēl ir dīvaina sajūta. Tavi kauli, kas guļ zem tavas cieši apjoztās ādas. It kā nekas nekad nebūtu noticis.