Iela stāv kaila, un bērzos vēl nokarājas pēdējās zeltainās lapas. Gaiss ož pēc dūmiem, pēc piesvilināta rudens. Mani soļi nočaukst un tad izzūd. Nekā nav. Nekā tāda/īsta. Tikai dzīves uzlējums, kaut kā muļķīgi bezpretenciozs un neko neizsakošs. Kādu brīdi es izbrīnīti pamanu savu plaukstu- tik atsvešināti sākamies tur, kur no džempera izlīdusi krekla piedurkne. Vai tas ir viss, kas paliek pāri- es sev jautāju.
(Mīlu šo dziesmu.)