Skatos visādas muļķības (jo tagad patiešām vairs nav nekā, ko skatīties) un adu svītrainas vilnas zeķes (pagājušā ziema pirmoreiz manā mūžā apliecināja vilnas zeķu lietderīgumu). Abas nodarbes ir labi savienojamas un atstāj lielisku tukšumu galvā. Arī sapņi ir kļuvuši paklausīgi, pilni ar neskaidrām, romantiskām vīzijām no redzētajām filmām. Nekā personiska. Es uzelpoju. Mieru. Pēc/Bez sevis.