Šomēnes mana apātija ir aptvērusi jaunus horizontus. Bet tas nekas. Apātija ir viegla. Apātija ir nomierinoša. Es esmu kā begemotam līdzīgs radījums, kas guļ netīra ūdens zampā, ārā pabāzis tikai ausu galus. Es apaugu ar laika sūnu. Tā lēni un smuki. Vienmērīgi. Man ir gulta. Grāmatu kaudzīte uz grīdas. Un es atkal skatos Grey's Anatomy. Tas joprojām viseksistenciālākais seriāls (un ir taču bauda vērot svešas neirozes un depresīvumu).