Šķiet, ka manā organismā vārguļo viss. Kaut kādas apšaubāmas kvalitātes, nīkulīgas iesnas (pagalam neraksturīgi man), pat vīrusa infekcija knapi velk savu dzīvību, vienīgi vakaros pārklājot mani ar tādu kā dūmakainu plēvi. Acis nogurst, un es kā caur miglu aiztaustos līdz gultai. Jūtos tā, it kā stāvētu dziļi iekšā kādā savā alā un pa šauru lūku vērotu ārpasauli.
Esmu atradusi kārtējo neķītro lasāmvielu. Starp kritušiem eņģeļiem, vampīriem, raganām un vilkačiem izvēlējos gabalu par karsējmeiteni un gotu (un tajā visā kaut kā ir iejaukts arī Po). Tā arī nekad neesmu īsti sapratusi, kas tie goti tādi ir. Manā "jaunībā" bija vienkārši meitenes garos, melnos brunčos, kas ziemā skaisti slīdēja pār balto sniegu.