Reizēm man ir nedaudz skumji. Kā zēnam no Selindžera Uz kraujas rudzu laukā vai kādam Murakami varonim, piemēram, Toru. Tādas caurspīdīgas skumjas.
Pamodos, un man sāp roka. Nodomāju, ka tas no rakstīšanas. Tāpat- bez reāla iemesla. Vienkārši maksa par nedzīvošanu realitātē. Par svētlaimīgi tukšu miegu. Un izgulēšanos vienreiz nedēļā.
Saule aiz mana loga spraucas cauri koku zariem, un gaisā mirdz sarmas kūstošie pilieni. Ilgi sēžu uz gultas malas un nevaru atraut acis. Looking for you, as always. Bet es jau tā īsti tevi vairs nemeklēju. Esmu nogurusi. Bez spēka. Pasaule mierīgi griežas arī bez mums. Kā atrakciju parka karuselis. Un gadalaiki sērīgi nomaina viens otru.