Jau kādu mēnesi esmu kopā ar kādu no bibliotēkas nākušu stāstu. Tā no tiesas, tā no sirds. Cik nu vien pēc darba un mācībām atliek mirkļu uztverei. Uzlūkoju grāmatu kā draudzeni un kaut kur iesmeldzas tas, cik labi uzrakstīts norvēģu rakstnieces Hafas "Kauns". Ģimenes sāga, ne ne, tas būtu pārāk apslēpti, pārāk aizplīvuroti. Tas ir vesela gadsimta stāsts. Vārdi, kam vara stindzināt un tad dīvainā kārtā arī nomierināt, bet neiztikt bez zināma specifikas- tāds kā spriegums, kam pa vidu skaista valoda, cilvēku portreti, dzīves nenovēršamība.