Uz ielas mani uzrunā pastniece. Es nāku no veikala ar ādas cimdiem un jogurta paku rokās. Ir ap deviņiem, un rīts vēl ir nevainīgs- ar šķīstu gaismu, ar šķīstām ielām, un sniegputenis sāksies tikai pēc minūtēm 10. Nesaprotu, kādēļ viņai vajag mani uzrunāt un sacīt, ka esot iemetusi pastkastē vēstuli. Varbūt tādēļ, ka es viņu nepasveicināju. Atkal šie bērnības rēgi. Atceros, kā vecmāmiņa raustīja mani aiz auss, mācot sveicināt tantes. Sveicināt tantes- tas bija pats būtiskākais, svarīgākais dzīvē, es biju dzimusi, lai sveicinātu tantes un skatītos, kā viņas mani novērtē ar savām baložu acīm un kā siekalas šķīst uz viņu ļenganajām lūpām. Šorīt uz ielas es esmu 26 gadus vecs bērns, un manai ēnai vējā ap kājām plīvo mētelis. Un varbūt man pat ir nedaudz nelabi, bet vispār... vienalga.