11:30 am
Vecs sniegputenis plīvo gaisā kā nolietota karoga driskas. Vai kā sēru lentes. Un šodien tu esi kā pirmā dienas cigarete. Tā, kas reibinoši griežas man galvā un pulsē manā kaklā kopā ar šķebinošu melnas, rūgtas kafijas tumsu. Bet tas nekas. Mēs atkal nositīsim laiku kā pulsējošs kursors datorekrānā, kā nogurdinoši peles klikšķi uz linkiem internetā, nositīsim visu šo neglābjamo pavasari un beigās uzpeldēsim ar vēderiem uz augšu kā beigtas zivis. Es nemaz nedomāju par pašnāvību, goda vārds. Tas ir tikai vecs ieradums, kas reizēm truli iezvanas galvā- hallo, i'm in. Man vēl jāsagaida jaunā The Vampire Diaries sērija. Un es gribu zināt, ar ko beigsies Lost. Ir tik daudz brīnišķi smieklīgu iemeslu dzīvot. Un es varētu vēl veselu mūžību klausīties The Dears albūmu Gang Of Losers.
11:40 am
Uz ielas mani uzrunā pastniece. Es nāku no veikala ar ādas cimdiem un jogurta paku rokās. Ir ap deviņiem, un rīts vēl ir nevainīgs- ar šķīstu gaismu, ar šķīstām ielām, un sniegputenis sāksies tikai pēc minūtēm 10. Nesaprotu, kādēļ viņai vajag mani uzrunāt un sacīt, ka esot iemetusi pastkastē vēstuli. Varbūt tādēļ, ka es viņu nepasveicināju. Atkal šie bērnības rēgi. Atceros, kā vecmāmiņa raustīja mani aiz auss, mācot
sveicināt tantes.
Sveicināt tantes- tas bija pats būtiskākais, svarīgākais dzīvē, es biju dzimusi, lai sveicinātu tantes un skatītos, kā viņas mani novērtē ar savām baložu acīm un kā siekalas šķīst uz viņu ļenganajām lūpām. Šorīt uz ielas es esmu 26 gadus vecs bērns, un manai ēnai vējā ap kājām plīvo mētelis. Un varbūt man pat ir nedaudz nelabi, bet vispār... vienalga.