Dažreiz dzīve kļūst pavisam sirreāla. Pāris gaismas gadus tālāk. Tu ej un jūti, kā matu cirtas vējā vijas tev ap seju, un tu nemaz neatceries, kurā brīdī paspēji tās ieveidot un ka tev patiesībā ir jauns griezums, un tavai ēnai uz sniega mētelis ap kājām plīvo tik sveši un vienaldzīgi. Un tu te nemaz neesi, šis nemaz nav tavs augums, šī nemaz nav tava dzīve. Vairs nav. Viss ir kaut kur aizslīdējis. Tu esi tikai izbāzenis uz ielas, un tu ej autopilotā. Un viss tādēļ, ka tu vienkārši esi uz brīdi pārstājusi jebko gribēt un jebko gaidīt.