Aizvakar braucot vilcienā un pa logu skatoties uz ezeru, es nodomāju, ka man dzīvē iztrūkst kāds posms, kuram nu jau ir par vēlu.
Bet ezers bija tik rāms un mierīgs. Kā vecs spogulis. Tas nerāda tavu seju, vienu dienu glītu, citu- aizpampušu, tas rāda kaut kur pačabējušu laiku. Pačabējušu kā putni, kas neskaitāmas reizes uzspurguši debesīs, pačabējušu kā vēja šūpotu koku ēnas. Un pelēkbaltas debesis. Pelēkbaltas debesis, kas vienmēr paliek.