nothing but the sky

Man šķiet, ka dzīve vienkārši sūrst manī. Jau no paša sākuma. Sūrst kā apdegums.

Viss, ko es gribu, ir braukt mašīnā, lai aiz loga man garām slīd koki.

Un just, ka es varu būt jebkura. Just, ka dzīve var būt jebkura.

Lai nebūtu jādomā par viņu, viņu un viņu. Viņiem, viņām. Šiem savādajiem vijumiem caur maniem tukšajiem sapņiem. Jo tie ir tukši.

Kad tu joko, es mirstu, tici, tā tiešām ir.

Šorīt es esmu laimīga. Nezinu, kādēļ. Bet spogulī es redzu, ka laime manā sejā ir sastingusi.

Šis rīts ir miris.

Ziemas pelēkbaltā koma ir mans gadalaiks.

Skaistā, lēni elpojošā tagadne ar retām sniegpārslām tās tukšajā sirdī.

(Sniegs jau sen ir nokusis.)

Dzīve. Es vēlētos, lai tas būtu tik vienkārši kā injekcija. Dažreiz man šķiet, ka tas ir tik vienkārši. Un es tikai gaidu īsto brīdi, lai paņemtu rokās šļirci.

Šorīt ieskatījos spogulī un biju pārsteigta par to, cik jauna izskatos. Un man bija nedaudz žēl, ka uz sejas nav to brūču, kuras es gaidīju, kuras es jau biju tur iztēlojusies. Tur nekas nav mainījies. Tur nekas nav redzams. Es izkāpju no dušas tīra tukšā dienā, kuru es nepazīstu, nesaprotu, nezinu. It kā mani vaibsti būtu izdzēsti.

(Un viss, ko es vēlos, ir iet pa ielu. Man līdz pašām kaulu smadzenēm patīk iet pa ielu. Varbūt tas ir viss, ar ko es saprotu dzīvi pašlaik.)

Un dzīve ir samierināšanās ar kaut ko viduvēju, un mūsu sapņi ir kā karstas asinis, kas sūcas ārā no mūsu brūcēm. Un dzīve vienmēr ir surogāts tai dzīvei, ko mēs sapņojam dzīvot.

Šovakar atkal līst. Līst. Kaut kur tumsā. Starp blāvām laternām.

Es vēlos attapties pēc kāda laika, pēc pāris mēnešiem. Attapties kā kāda cita. Aukstāka. Mierīgāka. Klusāka. Attapties, stāvam pie loga un vairs nedzirdot to sevi, tās domas.