Šorīt ieskatījos spogulī un biju pārsteigta par to, cik jauna izskatos. Un man bija nedaudz žēl, ka uz sejas nav to brūču, kuras es gaidīju, kuras es jau biju tur iztēlojusies. Tur nekas nav mainījies. Tur nekas nav redzams. Es izkāpju no dušas tīra tukšā dienā, kuru es nepazīstu, nesaprotu, nezinu. It kā mani vaibsti būtu izdzēsti.

(Un viss, ko es vēlos, ir iet pa ielu. Man līdz pašām kaulu smadzenēm patīk iet pa ielu. Varbūt tas ir viss, ar ko es saprotu dzīvi pašlaik.)