Vilcienā vēroju kādu mazu meiteni apaļiem vaigiem, kas, izpletusi acis, tirinās savā nodabā. Nevaru aprakstīt savas izjūtas, bet, skatoties uz viņu, manī iekšā viss gail. Varbūt man gribas viņai teikt- pasaule, kurā tu esi iestūķēta, ir dumja, un tas ir pirmais bauslis. Varbūt es nespēju pārciest viņas acīmredzamo bailīgumu, neveiksmīgos mēģinājumus nolīst savā čaulā.