Lietus nomierinošā pakšķēšana uz lietussarga virsmas. Uz ielām vietām mētājas aizlauztas plastmasas dakšiņas. Pārāk bieži tās redzot vienā un tajā pašā vietā jau mēnešiem ilgi, pie tām pierod kā pie tuviniekiem. Rudens lēni aizraud prom savu skaistumu. Pārsteidz agrā vakara tumsa. Nākot mājās, sajūtos kā pagājušajā ziemā, kad tās pāris minūtes dienas vēluma sagādāja man vislielāko baudu.
Varbūt mana dzīvesdziņa ir līdzīga tām plastmasas dakšiņām. Tā mētājas kaut kur ceļmalā, ieplīsusi un klusa. Un nemaz nebaidās par savu salauztumu, bet pussapņaini risina savās domās patiesās dzīves mistērijas, iegrimusi tādā kā transā.