Melni putnu plankumi, kas strauji slīd pāri tumšpelēkām debesīm, cīnoties ar vēja brāzmām. Drūmas, uztūkušas blokmājas, tukšas, steigā pamestas ielas. Šai pilsētai ir sava neapkarojamā seja, un tajā ir kaut kas pārdabisks. Stāvot uz balkona, manī rodas nepārvarama sajūta, ka tajā gandrīz nekā cita nav kā vien šis vējš, ātri slīdošo mašīnu šalkoņa un nomācošā padomju laika arhitektūra kā asi zobi. Novārtā pamesti un savairojušies kaķi uz katra soļa. Skaisti un žēlīgi kaķēni pusbadā zālienos guļ diendusu. Šī pilsēta ir cilvēku truluma un neglītuma spoguļattēls, it viss tajā ir baisas sekas un pagātnes drupas, saulē izbalējušas un vējā uzasinātas.

Pārsvarā šeit guļu gultā un lasu. Istabā smaržo pēc āboliem un piparmētrām. Skaļi tikšķ antikvārs pulkstenis koridorā. Smēķējot uz balkona, pieķeru sevi brīnāmies par to, ka citi cilvēki tur- apakšā uz ielas, kaut kur mērķtiecīgi dodas.

Atceros šurpceļu vilcienā. Atceros, kā mēģināju pa vilciena logu uztvert un izprast lauku ainavas, kas nogūlušās līdzās dzelzceļa uzbērumam visa ceļa garumā. Ko domā, dara un jūt tie cilvēki, kam pieder šie bezgalīgie labības lauki, vietām aprauti ar kokiem aizaugušām saliņām. Tomēr es nespēju iztēloties nekā no tā. Retas stacijas, apstādītas košām puķēm, un to nedaudzie liecinieki uz peroniem atstāja manī sajūtu par svešu pasauli. Lielpilsēta var likt tev noticēt, ka tā ir it visa iespēju robeža. Pat, ja tu tam nemaz negribi ticēt, tā atstāj šo savu zīmogu tev asinīs, un tu vairs neizproti neko citu.