Es stāvu uz elektriskā tramvaja platformas un esmu pil­nīgi nedrošs par savu stāvokli šajā pasaulē, šajā pilsētā, savā ģimenē. Pat ne aptuveni es nespētu norādīt, kādas pamatotas prasības kaut kādā virzienā varētu izteikt. Es nemaz nespēju aizbildināt to, ka stāvu uz šīs platformas, turos pie šīs cilpas, ļauju šim tramvajam mani nest, ka ļaudis izvairās no tram­vaja vai mierīgi iet, vai kavējas pie skatlogiem. — Neviens jau to no manis neprasa, bet tas ir vienalga.
Tramvajs tuvojas pieturai, kāda meitene nostājas pakā­pienu tuvumā, gatava izkāpšanai. Viņu es saredzu tik skaidri, it kā būtu aptaustījis. Viņa ir ģērbusies melnā, svārku krokas gandrīz nekustas, blūze ir par šauru, apkaklīte tai no baltām sīkcilpiņu mežģīnēm, kreiso plaukstu viņa spiež pie sienas, lietussargs viņas labajā rokā stāv uz otrā augšējā pakāpiena. Seja viņai brūna, deguns, malās viegli saplacināts, noslēdzas apaļi un plati. Viņai ir daudz brūnu matu un vējā izspūruši ma­tiņi labajos deniņos. Mazā auss cieši pieplakusi galvai, tomēr es, tuvu stāvot, redzu visu labās auss gliemežnīcas mugurpusi un ēnu pie saknes.
Toreiz es sev jautāju: kā tas nākas, ka viņa nebrīnās pati par sevi, ka tur muti ciet un nesaka neko tamlīdzīgu?

(Francs Kafka - "Pasažieris")