Dienu pēc dienas sēžu krēslā pie loga. Saule. Debesis, kas aizvelkas ar pelēku mākoņu kārtiņu kā ar plēvi. Naktis, kurās līst lēns un vienmērīgs lietus. Brīnišķīgs lietus.
Tikmēr grāmatplaukti izdveš mierīgu elpu un pelēkas dienas met ēnas istabās. Laiks ir mēms. Un dzīve ir mēma.

Mums nav jābūt par tiem, kurus rada ielas, pilnas ar cilvēkiem, kas valkā neciešamus apģērbus. Mums nav jābūt par tiem, kurus rada saraustītais bezmērķības pulss. Es ceru, ka mums nav jābūt par tiem. Es ceru, ka mēs spējam nebūt tie.