Pa ielu man pretī nāk ļoti skumja sieviete. Viņa nepaceļ acis no zemes. Kaut kā vienmēr jūtos neērti uz ielām dienas laikā. Kā nedaudz grēkojot. Kā zogot pildspalvas. Vai braucot vienu pieturu pa zaķi. Varbūt šī sajūta vispār izsaka manu dzīvi- viena pietura pa zaķi.

Beidz internetā lasīt fan fiction ar atzīmi NC-17, es konstruktīvi sevi strostēju. Un vispār, šis ir tas mirklis, brienot pa sniegu, es nodomāju, kad tu varētu dzīvot, patiešām dzīvot nevis ar pusaizpampušām acīm imitēt kaut kādu garlaikotu glūnēšanu uz dienām, kas pāršķiras kā lapas grāmatā.