10:36 am
Down a rabbit hole vai kaut kā tā. Kad es pamostos, atkal snieg. Lielas, pūkainas pārslas. Nolietojušās pārslas. Uz brīdi it kā sastingstot gaisā. Tad sāk putināt strauji, un es zinu, ka ārā iešu ar lietussargu. Es esmu tikai nogurusi, un tas ir mazliet paskumji. Atkal attapusies pēkšņi, trausli sēžot krēslā un ar lakotiem nagiem bungojot pa galda virsmu. Dienas drāžas man garām. Kā apsēstas. Izdomātie cilvēki manā galvā iesit nelabumu mutes dobumā, jā, pa virsu kafijai.
11:12 am
Kad es ieskatos spogulī, tur ir tikai kaut kādas nabadzīga paskata acis, tādas kā seklas, izsmeltas, tās tā savādi manī noraugās-
you really exist, huh? Seja ir bāla un tukša, nedaudz uzkarsusi vai varbūt manas rokas ir sasniegušas jaunu ledainuma pakāpi. Par maz miega, par daudz rakstīšanas, un stāsti ir dēles. Es sevi neatpazīstu.
11:59 am
Pa ielu man pretī nāk ļoti skumja sieviete. Viņa nepaceļ acis no zemes. Kaut kā vienmēr jūtos neērti uz ielām dienas laikā. Kā nedaudz grēkojot. Kā zogot pildspalvas. Vai braucot vienu pieturu pa zaķi. Varbūt šī sajūta vispār izsaka manu dzīvi- viena pietura pa zaķi.
Beidz internetā lasīt fan fiction ar atzīmi NC-17, es konstruktīvi sevi strostēju. Un vispār, šis ir tas mirklis, brienot pa sniegu, es nodomāju, kad tu varētu dzīvot, patiešām dzīvot nevis ar pusaizpampušām acīm imitēt kaut kādu garlaikotu glūnēšanu uz dienām, kas pāršķiras kā lapas grāmatā.