Svešums ir pietiekoši liels iemesls. Sevis dēļ es raudu reti, man tas uzdzen riebumu, jo es vienmēr apzinos, ka tā ir visparastākā sevis žēlošana brīžos, kad neviens cits nežēlo (un nesaprot). Toties pie filmām mīlu raudāt, es vienmēr atceros tās filmas, pie kurām esmu raudājusi. Vienmēr raudu The Lord of the Rings 3. filmas laikā vairākās vietās, tā līdz šim ir slapjākā filma manā vēsturē :))