Nekad neesmu pārāk nopietni uztvērusi Remarka Sapņi ir viss, kas mums pieder (vai kaut kā tā), tomēr pēdējās dienās tas ir iesakņojies manā gaisā kā aukstuma drebuļi uz ādas- tik saldi- un tā, kā bērzi stāv tur- tālumā, gandrīz vai debesīs- un lēni šūpojas vējā kā mūžības spoki. Vai tā, kā jūra ir auksta, tāla un sveša paradīze ar savu marginālo horizontu. Miers un saticība ir tik vienkāršas un tik sasodīti neaizsniedzamas lietas, un es nebeidzu skumt pēc tām katru sekundi.