(Mēs bijā radīti viens otram no sākuma līdz galam, bet pa vidu bija dzīve.)

Iedauzīju kreisās rokas kauliņus vannasistabas sienā. Netīšām.

Man ir vecs, jocīgs lietussargs, un reizēm tas atveras pats no sevis- visnepiemērotākajos brīžos un visnepiemērotākajās vietās (veikalā pie kases, durvju ailē, kad tu mašīnas spogulī vēro, kā es aizeju). Tas ir skaists- ar vecmodīgiem ornamentiem un nobružātu laku uz koka kāta. Man to pirms vairākiem gadiem atnesa mans bioloģiskais vīriešu kārtas radītājs. Toreiz, kad viņš vēl strādāja sabiedriskajā transportā par konduktoru. Kāds to bija aizmirsis trolejbusā. Neesmu runājusi ar savu bioloģisko vīriešu kārtas radītāju jau kādu gadu. Vai divus. Precīzi neatceros.

Kad es atgriežos mājās, un man uz ielas uzbrūk lietus un vējš, es sev apsolu uzvārīt kafiju. Un siltumu. Ir vienkārši sev viskautko tādu apsolīt. Tik vienkārši kā rokas ar gadiem kļūst arvien koncentrētākas, katrs izcilnis, asinsvadu līnija liekas nostiprināmies uz palikšanu, un āda, āda top arvien gludāka un cietāka.