Iela atkal ir piebirusi ar lapām. Liepas vienmēr iet bojā pirmās.
Pār debesīm lēni brauc smagi, kunkuļaini mākoņi.
Un vējš ir pārāk viegls.
Es neticu dienām.
Es ticu tumšiem vakariem un siekalām uz maniem pirkstiem, nepacietīgi drukājot bezjēdzīgus stāstus.
Es ticu nakts vidum, pamostoties no slikta sapņa.
Es ticu rītiem, kad man šķiet, ka joprojām uz mēles varu sajust tavu garšu.