Aptveru, ka tā sajūta, kas man nedod mieru nu jau daudzus mēnešus, ir sajūta, it kā es būtu izmesta no laivas. Ar ļoti sīciņiem fragmentāriem pārtraukumiem tā nemitīgi tur mani savās ķetnās. Šausmīgi apnicīga būšana, es pat sāku kļūt skābi aizkaitināta. It kā tas būtu par daudz prasīts izjust kaut pašu vienkāršāko esības apziņu. It kā pat pati prastākā funkcionēšana pēkšņi maksātu lādi zelta, kura man, protams, nav. Es nevaru sevi piespiest just prieku. Es vispār nevaru sevi piespiest. Dzīvošana man nāk atpakaļ kā kuņģa saturs, kad notiek vemšana. Esmu iekritusi kaut kādā atbaidošā slazdā.