Es stāvu stacijā un skatos, kā lietū izmirkst dzelzceļa strādnieki. Vīrietis man blakus aizsmēķē un izpūš gaisā taisnu dūmu strūklu. Cigarete viņa lūpās izskatās pēc knābja. Es gleznoju halātā, un, kad tas ir neglābjami apaudzis ar eļļas krāsu pleķiem, es to ielieku veļasmašīnā. Es lasu gultā Kultūras Dienu, ir ap vieniem naktī, un es pieķeru sevi gaidām kaut kādu atklāsmi, kaut kādu atbildi. Bet stāsts beidzas nekā. Un neko nepasaka. Es eju pa Čakielu un stāstu sev, ka te nav nekā personiska, te vispār nav nekā personiska. Šī tukšā dzīves atlūza, ko es nesu, iedzītu sev smadzenēs, ir tikai laicīga, bezpersoniska imitācija. Un tomēr es jūtos nolemta. Un es nicinu kustēšanos. Es nicinu samirkušas jakas, kas čaukst un burzās ap ķermeņiem, es nicinu lietus šļācienus logos, kas atstāj netīri duļķainus pleķus, es nicinu satūkušu, mitru gaisu, pēcpusdienas, kas līdzinās letarģiskā miega beizveidīgajiem sapņiem. Es nicinu tik bezspēcīgi... Es domāju par to ainu no filmas Fight Club. Par to fragmentu, kur pingvīns viņam saka- paslīdi. Es stāvu uz ieplaisājuša asfalta un pacietīgi klusēju, iestādīta līdzās birojdarbinieku cilvēcei. Manas lūpas ir sakniebtas.