Vakaros autubusā es domāju par nausee rakstīto, par audumu, kura ir par daudz. Par smacējošajām apģērbu kārtām, kurās iesprostoti cilvēki. Par to grūtumu un mīcīšanos sabiedriskajā transportā. Par uzpampšanu, uzblīšanu, ko iezīmē ziema. Es sēžu, un man rodas sajūta, ka esmu apaugusi ar desmitiem lieku ādas slāņu, kas traucē kustēties un elpot, un tad es smaidu par to, cik precīzi viņa to ir atzīmējusi.