Mēs skatāmies filmu pie mana datora. Aizkari ir vaļā, un es ik pa brīdim vēroju, kā satumst skats aiz loga. Un tobrīd es saprotu, līdz galam saprotu, ka man vienmēr ir bijis bail būt. Es it kā esmu savā ķermenī kā visi citi cilvēki, tomēr manis nav tā, kā man šķiet, ka vajadzētu būt. Es neesmu tik ļoti ieķepusi sava ķermeņa šūnās, lai spētu izturēt, ka aiz loga satumst, vai pēkšņi ir iestājusies ziema. Es nespēju būt tik ļoti iekšā savā fiziskajā veidolā, lai to panestu, un man paliek tik baisi, un es to atceros jau ļoti sen, kā gan tas tā var būt, jokaini, vai ne.