Šodien atcerējos, ka mani nesen gandrīz notrieca autobuss. Varbūt pat šonedēļ. Tā bija pirmā reize, kad tas bija tieši sekundes simtdaļas jautājums. Es paspēju uzlekt uz ietves. Un sajust to brīdi, kad viss tevī ir līdz galam uzasināts. Tādi gadījumi, kad brīdis tevī ir iedzīts kā nagla sienā, kad tas tur patiešām atrodas tagadnes izteiksmē, ir ļoti reti. Patiesībā nekā romantiska. Es apstulbusi stāvu, cenšoties nenokrist, tad paraustu plecus un eju tālāk. Es tikai pabrīnos, kādēļ neesmu zem riteņiem. Jo tieši tur man arī vajadzēja būt. Mirklī, kad man pretī traucas milzīgs transporta līdzeklis, es redzu tuneli, es lecu sāņus, bet tunelis man ir priekšā. Straujš gaismas un vēja tunelis, kuram es speru nodevīgu sānsoli. Kaut kas patiešām nemaināms, negrozāms, nenoliedzams. Kaut kas īsts.