hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2006-09-05 09:42:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

Es nezinu, kas es esmu.

Līst.

Pa atvērto logu vēsums un vārnas balss. Iespējams, ir sācies rudens.

Zināšanas ir pavisam īss mirklis. Kad sestdienas vakarā eju uz tuvāko veikalu pa Gaujas ielu, ir nolijis, un koki ielas malā pietūkuši mitrumu, tādi trekni zaļoksnēji, es kaut ko atceros un izjūtu, un šīs atmiņas, šīs izjūtas tobrīd šķiet tuvas un pazīstamas, savas. Tomēr tā varbūt nemaz nav sestdiena, un viss ir gaistošs.

Es esmu tikai tik daudz, cik notiek eksistences pašplūsmas transs.

Varbūt tas ir noticis jau ļoti sen. Pārstāt būt nozīmē pārstāt ticēt, ka tava būšana ir svarīga un nozīmīga. Pa īstam pārstāt ticēt. Un nespēt vairs noticēt, piemānīt sevi.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2006-09-05 14:01 (saite)
Šajā ziņā es jūtos pārāk aizlidojusi no kaut kādas cilvēcības. Varbūt pat normas, kaut kādas pastāvēšanas normas, kas satur mūs kopā. Sasaista pašus ar sevi, ar pasauli, apstākļiem, citiem cilvēkiem. Tāda derīga lietiņa tomēr bija... Citādi, protams, ir labi. Pārāk personiski uztverta eksistence ir derdzīga.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?