Katru dienu man ir pāris minūtes brīva laika, lai domātu. Smieklīgi daudz, lai es paspētu padomāt par lietām, ko es varētu vēlēties. Stāvot rindā pie tualetes, es varu apjēgt, ka ļoti vēlos gaišu smilšu pulksteni un stikla šahu (kuru neprotu spēlēt), ka es vēlos rudeni, bet ne jau rudeni- es vēlos rudeni, kurš būtu mans (bezmaz kā tāds mīļākais), ka es vēlos ieraudzīt pazīstamu seju un uz sekundes simtdaļu kļūt priecīga. 
Varbūt man pierē ir izaudzis rags. Rags, kas kā otrādi apgriezts tālskatis samazina redzesloku. Jo es attopos tikai nodomājam, ka ir ērtas, siltas vasaras vakars, bet es tajā nepiedalos, es esmu ārpus rītiem, vakariem, gadalaikiem un cilvēkiem.