Sapņoju par brīvu vakaru gultā ar alu, šokolādes konfektēm un pasteļkrītiņiem. Es pat varu iedomāties to skatu, kā es zīmēju, dzerot aukstu alu un ēdot šokolādi, redzot savas celī salocītās kājas fragmentu- izplūdušu ādas pleķi, kuram vairs nav nekādas nozīmes. Cik vienkārši sapņi kļūst pieticīgi, tādi remdeni izvirtīgi. Cik vienkārši. Un tik un tā gandrīz neaizsniedzami.