THE BLOG

feisbukā jauks biowares dienas jautājums "what was your favourite romance in Mass Effect 2?" un zem tā pusotrs tūkstotis ar disturbing komentāriem, starp kuriem tikai viena pērle - "Shepard and Tali, man. Tali is like Darth Vader's cute younger sister!"

patiesībā man šķiet, ka ir pienācis laiks pārspēlēt Mass Effect 2, un šoreiz to darīt ar female varoni. runā, ka arī female Šepardiem ir baigās romance opcijas. no World Of Warcraft esmu atteicies uz kādu pusgadu, laiks ir...

birojā diršas divi kolēģi, līdz viens otram met ar tādu milzīgu zobu bakstāmo, nu tāds 20cm noasināts kociņš.

- bļe, tu ko, acis man gribēji izdurt?!
- tev fočēšanai tikai vienu aci vajag, pārdzīvosi!

pinokio pasākums bija diezgan jauks, neskatoties uz to, ka daudzas nūbiskas sēnes nevarēja izvilkt savas pakaļas no mājas. jā, Grim, es runāju par TEVI, jo beidzot man ir izdevība nosaukt tevi par sēni, un es to nelaidīšu garām. bet viņš protams nav vienīgais nūbs, kurš laiž garām labus pasākumus sava slinkuma dēļ.

izskatās, ka DJ ir atklājis smagā alkohola burvību un sāk izbaudīt tā sniegtos barjeru noārdīšanās efektus. satikām arī Bafiju, kurš uzturas Latvijā kādu brīdi; viņš tā pievilka ģīmi, ka visu laiku taranēja lietas ar savu galvu un no rīta brīnījās kapēc viņam tik daudz punu.

neskatoties uz to visu, bija tā diezgan mierīgi.

ja kāds obligāti vēlas man sestdien kaut ko dāvināt, tad ziniet, ka man derētu maciņš jaunajam telefonam - htc desire HD. ja neviens neko man dāvināt nevēlas, var arī tāpat atnākt iedzert uz mana rēķina :)

"Spartacus" ir atpakaļ! un šoreiz stāsts vairs nav par čīkstulīgo trāķiešu gladiatoru Spartaku, bet gan par tās gladiatoru skolas bosa karjeras uzplaukumu, kurā Spartaks bija vergs. tagad tajā seriālā visas foršās lietas - narkotikas, sekss, izvirtības un vardarbība - ir atsākušās ar jaunu sparu, tikai omu vairs nebojā visādi čīkstuļi. nu TAGAD tas seriāls ir made of win.

atradu ļoti jauku, garu rakstu par Kastaņedas dzīvi. es negribētu teikt, ka pieskaitu sevi pie tiem, kas tic viņa grāmatu pilnīgam autentiskumam, tomēr es visā šajā rakstā nesaskatīju nevienu jēdzīgu argumentu, kas pierāda, ka viņa grāmatas ir works of fiction. tomēr es saskatīju ārkārtīgi daudz ignorantas, demagoģiskas muldēšanas no nobijušamies cilvēkiem. ar "nobijies" es domāju to, ka tie kritiķi tik ļoti baidījās no maģijas eksistences, ka nomelnoja Kastaņedas daiļradi visiem iespējamiem līdzekļiem.

kā autors, Kastaņeda ir bijis lielisks. nu kaut vai tapēc, ka viņš ar savu diršanu nopelnīja miljonus un mainīja cilvēku dzīves. pēc izlasīšanas par viņa kulta dzīvi, iespaids par viņu kā par cilvēku gan ir pamatīgi sabojājies - pēc šiem tekstiem ir tāda sajūta, ka viņš ir bijis ar napoleona sindromu sirgstošs gailis savā reliģiskajā vistu kūtī, kur viņš pēc sirds patikas cietsirdīgi spēlējies ar saviem sekotājiem.

besī arī raksta beigas, kas stāsta par Kastaņedas tuvāko sekotāju gaitām pēc viņa nāves. lielākā daļa esot izdarījuši pašnāvību - dažs lecot no klints, dažs klaiņojot tuksnesī, vēl kāds no narkotiku pārdozēšanas. funny story - viņa adoptētā meita (kas bija arī viņa mīļākā) tika atrasta dehidrējusies tuksnesī, tālu no savas mazās, sarkanās mašīnītes. stāsta, ka Kastaņeda vēl dzīvs esot viņai teicis, ka iekļūt nagualā (Kastaņedas ascension versija) esot pavisam vienkārši - viņai tikai jābrauc ar savu mazo, sarkano mašīnīti tuksnesī ar pedāli grīdā līdz viņa paceļas gaisā; izmeklētāji nosprieduši, ka meitene ir gonkojusi riņķī, nav spējusi pacelties, tad esot nospļāvusies un devusies ar kājām tuksnesī, kur arī nomirusi no dehidrācijas.

ko šis stāsts mums māca? to, ka Kastaņedam bija tik daudz personal power, ka viņš varēja ar vārdiem nogalināt cilvēku, because THAT is exactly what happened, un tas tikai nostiprina viņa sorcerera tēlu. absolūti vienīgā lieta, kas viņu nodod - viņš mirstot nesadega no iekšas un nepārvērtās par spīdīgu bumbu, kā viņš savu nāvi vienmēr bija aprakstījis kulta sekotājiem. viņš vienkārši atlika kātus no aknu vēža or something of that sort, kas ir diezgan skumji, jo man gribētos dzirdēt kā viņa sadegšanu un pārvēšanos bumbā izskaidrotu visi tie bailīgie asshōli, kas viņu nodirsa.

nujā, nupat beidzās pirmā darba diena. visas dienas laikā esmu izgriezis ONE SECOND'S WORTH of video, as in ap 30 kadrus. tipa tur tāda telts rotē, un man viņa katrā kadrā jāatdala no fona, jo kāds pimpis filmējot nav varējis uzlikt pareizu gaismjūtību, kas procesu būtu padarījis daudz vieglāku. un tādas teltis ir dahuja vēl jāgriež. katrai septiņas sekundes.

pie šādiem tempiem laikam šie produkti jau būs izgājuši no aprites, kamēr nonāks tajā krutajā interneta katalogā, kur katrs sūds rotē. tomēr kolēģi saka, ka izgriezt sekundi dienā esot diezgan labs temps. go figure.

patiesībā mans prāts jūtas tīri atpūties pēc šādas mierīgas no-brain dienas.
un ir vēl diezgan agrs. I guess it is not so bad.

man nav skaidrs, kapēc visi sēro par to Freimani. moš bija riktīgi jauks cilvēks, tapēc var saprast, ka viņa vecāki, draugi un paziņas grimst bēdās, bet kas pie velna ir noticis ar visiem pārējiem? es vēl varētu saprast cilvēku bēdas par Maikla Džeksona nāvi, jo viņš vairs neizdos superīgus hitus, bet Freimaņa mūzika bija pietiekami crappy, lai nevienam par tās zudumu sirds nesāpētu.

goda vārds, man ir tāda sajūta, ka visi vienkārši izskatās bēdīgi, jo notecināt kādu asaru par mirušu slavenību ir "socially responsible" pārējo savu tukšgalvaino paziņu priekšā, kaut arī tev īstenībā ir pie dirsas.

un vispār, tas jau bija vakar. cik ilgi tās sēras vilksies?

Sigita man šodien atsūtīja linku, kurā viens svarīgs čiekurs izsakās, ka 3D nekad nebūs nākotnes kino industrijā, jo evolūcija mūs nav aprīkojusi ar spēju ilgstoši fokusēt acis turpu šurpu. Grims uzreiz sabozās kā gailis, un paziņoja, ka viņš (kā vienmēr) par visu zina labāk, attiecīgi - 3D filmas esot teh shit.

nolēmu, ka man ir jāpalasa par šo lietu nopietnāk. pāris lietas, ko izdevās atrast:

vēsture liecina, ka trešā dimensija filmām parasti ir tikusi pielikta tikai komerciālos nolūkos, ar retiem izņēmumiem, piemēram Hičkoka "Dial M For Murder". astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados 3D pārsvarā ir bijis B klases filmās ar praktiski nekādu māksliniecisko vērtību.

pašreizējām 3D metodēm - RealD un XpanD - ir krietni samazināta attēla kvalitāte. tām ir izplūdušāks un tumšāks attēls. šīs ir tehniskas blakusparādības, kas rodas konvertējot filmu no 2D uz 3D and no one can do shit about it. Kamerons izmēģināja filmēt ar divām kamerām uzreiz, kas palīdzēja attēla asuma jautājumos, but still - neviens nevar projicēt vienu bildi pa virsu otrai un cerēt, ka kopējais attēls nekļūs tumšāks. though, it is beyond me, kapēc neviens nevar šo problēmu kaut kā atrisināt, neitralizējot vienādu krāsu pārklājošos pikseļus or something like that.

tomēr viena no galvenajām lietām, par ko kritizē 3D, ir neefektīva tehnikas izmantošana - izņemot bezjēdzīgas ainas, kurās objekti lido skatītājiem sejā, 3D būs maz reālas ietekmes uz filmu. tapēc visādiem pārgudriem čiekuriem rodas jautājums - vai 3D ir vieta naratīvā kino? pēc divdesmit gadiem, kopš 3D tehinka eksistē, viņiem gribētos teikt, ka nē. kapēc?

tapēc, ka ja salīdzina jebkuras filmas 2D un 3D versiju, kļūst skaidrs, ka pievienotā dimensija neko nedod filmas naratīvam; arī samazinātā attēla kvalitāte nedara pilnīgi neko, lai uzlabotu filmas vizuāli māksliniecisko pusi.


vobšem ir tā - man 3D filmas nepatīk. pirmkārt - tehnoloģija vēl nav attīstījusies tik tālu, lai būtu jēga 2D vietā iet uz 3D; otrkārt - neviens režisors ar 3D nekad nav izdarījis neko labāku kā vien sviedis skatītājiem sejā dažādas lietas. so there is no point. hope it gets better.

noskatījos "The King's Speech" un kā vienmēr esmu sajūsmā par Džefriju Rašu. tas vecis ir made of pure win. vēl pamanīju vienu citu nenormāli spārdošu aktieri - Derek Jacobi, kurš izrādās ir pat dabūjis bruņinieka titulu par service to the theatre. aina, kur viņi abi bija kopā, spridzināja tā, ka mans prāts gandrīz sašķīda gabalos. it's all in the little details.

pati filma arī bija tā tīri neko. interesants stāsts par to kā Anglijas karalim lielākais murgs dzīvē šķiet runas teikšana pa radio, tapēc viņš dodas ārstēt savu runas defektu un sadraudzējas ar savu logopēdu. bija dažas lieliskas ainas, kā piemēram karalis skatās video ar hitlera runu:

Lilibet: What's he saying?
King George: I don't know but... he seems to be saying it rather well.

was fun.

ja godīgi, laikam vajag to vasaru ātrāk, jo citādi ir par maz notikumu, par kuriem rakstīt. šis blogs pārvēršas par kaut kādu filmu recenziju vietu. par maz stulbību te tiek rakstīts.

šodien drusku paspēju ietestēt uz zaļās sienas safilmēto materiālu. izvilkt labu key bija apbrīnojami vienkārši, tomēr var just, ka vajag spēcīgāku kompi, lai varētu komfortabli apstrādāt 720p. te var drusku apskatīt screenshotu no viena testa. pa nakti gan jau norenderēsies, tad varēs arī aplūkot video.

dabūju uz brīvdienām iemēģināt Canon EOS 7D. beidzot arī nopirku pāris 500W gaismas un pāris metrus ar zaļu drēbi. brīvdienas pavadīju dažādi izklaidējoties uz savas zaļās sienas, kas tika kombinēta ar zaļo drēbi uz grīdas. tas aparāts gan ik pēc pāris stundām pārkarst, ja visu laiku tur ieslēgtu ekrāniņu, bet to var atrisināt ar atsevišķu LCD ekrānu, kas pieslēgts aparāram pa HDMI. domāju, ka pēc kāda laika būs jānopērk līdzīgs aparāts tam 7D. ir baigā ģēla filmēt 720p uz 50fps ar foto objektīviem.




nelielai atpūtai sestdienas vakarā nolikām tehniku pie malas un aizlaidām uz karaoki, kas beidzās ar to, ka trijos nakti pie DJ dzērām "Minskas kristālu". es aizgāju gulēt ap 7iem no rīta pilnīgās lupatās.

šad un tad es ieskatos sava telefona bilžu galerijā, un izkopēju no turienes dažus jaukumus. šoreiz gribas padalīties arī ar tevi, mans dārgais lasītāj!

( pāris bildītes )

piektdien skatījos Black Swan. balets nu gluži nav lieta, kas mani paņem ar savu izteiksmes veidu, plus man jau no "Requiem for a dream" laikiem besī ārā Aronofskis. lai arī filmas stāsts ir diezgan jauks - stuck up šizofrēniska balerīna iemācās nodejot lomu, kas prasa no viņas pilnīgu atbrīvošanos un kļūšanu par slikto meiteni - pats izpildījums manuprāt sūkāja milzu pimpi. es ienīstu Aronofska stāstīšanas manieri, un man besī ārā bodyhorror. nu cik var maukt nagus, plēst ādu un darīt visādu pretīgu huiņu, kas skatītājam nekādā veidā nepalīdz izprast tēlu un tā pārdzīvojumus. ja vēl iekš "requiem" šis horrors bija kaut kādā veidā attaisnojams, tad šeit tas bija uncalled for. pati Portmane gan bija lieliska. protams arī Mila Kunis, kas laiza Portmanes pežu, ir totāls win, tomēr ar to bija par īsu uz slikti atainotās šizofrēnijas huiņas fona. es vairs Aronofski neskatīšos.

sestdien bijām ciemos pie Axas, gājām pirtī un piedzērāmies ar vāciešiem. svētdien novadīju D&D sesiju. Silva izteicās, ka tā huiņa ir totāli garlaicīga. tas esot kā larps bez visām labājām lietām - dabas un alkohola. šādi izteikumi man atgādina par to, ka es esmu pilnīgs gīks, jo man D&D liekas baigi interesantā padarīšana. savukārt larpi... nujā, larpi arī priekš manis ir vienkārši dzeršana tērpos ar nelielu izklaidi. nekad larpos neesmu varējis spēlēt kādu lomu ar tādu interesi un atdevi kā es to daru D&D.

so there, spriežot pēc uzrakstītā teksta daudzuma, izskatās, ka vislielākās emocijas man sagādāja filma. un emocijas bija sliktas. un tagad esmu darbā un emocijas ir vēl sliktākas.

gatavojoties D&D kampaņai, šad un tad uz pāris stundām iesēžu internetā meklējot visādu interesantu stuffu, ko varētu izmantot.

uzdūros kādam jaukam DM komentāram - I ran a slightly “advanced” young white dragon being kept as a bloodhound for a gang of ice trolls last week…the group still won’t return my calls!

šis jaunās gada pasākums bija episkāks par iepriekšējos gados apmeklētajiem. varbūt tieši tas, ka es neko neorganizēju un nebiju atbildīgs, ļāva man ar dzērienu palīdzību atslābināties līdz tādam stāvoklim, ko varētu raksturot kā komu.

smēlu tā, ka ap trijiem naktī Axels ar Kāsi mani vazāja apkārt, paņēmuši zem pleciem, jo pašam kājas vairs neklausīja; rokās gan vēl bija pietiekoši kontroles, lai paceltu pie lūpām vēl un vēl dzērienus. četros no rīta es gulēju uz matrača, nevarēdams pakustēties, kamēr citi man uz pakaļas zīmēja ķinķēziņus un sprauda pakaļā piestu, ar ko pirmīt bija berzti pipari. piecos no rīta stāvēju ar Axelu uz lievenīša pie mājas. bija pazudusi elektrība, pusaplī ap lieveni viss novemts, dārza lampas visas šķības ar sasistiem kupoliem, apkārt mētājas šampja pudeles, pakaļa sūrst no pipariem, sejā sitas putenis. smejoties secinam, ka pasākums ir baisi hārdkōrs.

nākamajā dienā jauks iesēdējiens ar kafiju, cigaretēm un fotoaparātu uz otra lievenīša, kurš bija palicis vēmējiem nepieejams vakardienas dekadentajā apokalipsē. vēlāk trīs dažādu ēdienu gatavošana sveču gaismā uz malkas plīts un dzērieni ar lāstekām glāzēs, jo ir taču jāpievieno ledus. vakatrā uz Rīgu. pēc pavisam nelielas atpūtas mašīnā turpinājām ar āfterpārtiju pie DJ pavisam nelielā lokā, kā laikā no Alfiņa bagāžnieka tika izvilkts tas neizdzertais Tullamore litrs un visi vienojās jautrā smelšanā. Alfiņš tika padzerts zem galda - viņš atplīsa gultā un mēs viņam virsū uzlikām galdu [as seen here].

it was all great fun. I haven't learned a thing. vajadzētu beigt sev izdabāt.

turpinot izglītošanos ar Malika darbiem, vakar noskatījos "Thin Red Line". neesmu baigais kara filmu fans, bet nu bija tur savi momenti. kino protams nofilmēts iespaidīgi - camera work was insane, signature naratīvs un taureņi, vobšem viss lieliski, tomēr so far šī man liekas viņa vājākā filma. varbūt man tā liekas tapēc, ka man nepatīk filmas par karu un armiju kā tādas. go figure. taisnības labad gan jāteic, ka šī viņa "vājākā" filma ir galvas tiesu augstāka par lielāko daļu filmu vispār.

nupat noskatījos "The New World". amazing. nedomāju, ka jebkad iepriekš esmu redzējis tik spilgtu storytellingu tikai caur attēliem, bez liekām kustībām vai vārdiem, ik pa brīdim to nedaudz atjaucot ar galveno varoņu saraustīto domu/sajūtu naratīvu. laikam jau ne kurš katrs režisors spēj būt tik brīvs tajā, ko viņš dara. noteikti būs jāapskata pārējie Malika darbi.

vispār man patīk skatīties labas filmas tieši pa nakti. man patīk tas, ka noguruma dēļ viss iet pa taisno uz zemapziņu.

pakļāvos visapkārt esošajam spiedienam un noskatījos "The American". nenožēloju. it is a breath of fresh air to watch something so simple and clean.

ir diezgan viegli piemirst, kur tad īsti ir tā kino burvība. šādas filmas par to ik pa laikam atgādina.

biju uz HP7 filmu. ja neskaita to, ka visa filma bija tāda lēna un disjointed, tad bija pāris awesome momenti. piemēram Hermiones "īstas sievietes" somiņa, kā arī aina ar horkruksa iznīcināšanu, kur tas melnais mākonis skaloja Ronam prātu. žēl, ka Bill Nighy lomiņa bija tik īsa.

next up, ko man ļoti gribas redzēt, ir Tron legacy.