| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zurka |
|---|
| Date: | June 5th, 2010 - 01:43 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
tieši to acu un vieglākā ceļa negribēšanas dēļ sēžu savā tālajā maskačkā ar točkām, malkas apkuri, metāllūžņiem un uzblīdušiem piknikiem pagalmos
drošvien kkas no degpunktā sērijas. šķiet, arī šī rajona urlas nav vnk fanīgi ļaudis, bet urlas :(
Mainīt dzīves vietu nebūtu vis pievērt acis, bet gan iekļaušanās elementārajā sabiedrības noslāņošanās procesā. Visos laikos un visās sabiedrībās savai kārtai/šķirai,slānim piederīgie par mītnes vietu izvēlas savas kārtas kvartālu, un tikai nevaiksmīgais pseidosociālistiskomunistiskais eksperiments Austrumeiropā radījis fenomenu, kurā zinātņu doktoram jāmitinās vienā komunaļņikā ar klaiņojošo suņu/kaku izķeršanas brigādes aktīvistu.
man šķiet, ka tieši tas kolektīvisms ir labs. Citādāk kas tā par Tavu pilsētu, ja vien dzīvō savā getō. Vai tas būtu urlu purčiks vai arī ar filmēšanas kamerām un apsargiem iežogots gazōna hektārs jūras krastā? par brīvību, par pieejamību, par daudzveidību! :DDD
Es kā mietpilsonis dodu priekšroku "balto" kvartālam, kur kaimiņi mani sveicina un es labrītu padodu, ij sīci bez uztraukuma palaižu ššuputies un pa slidkalniņu šļūcot, kamēc vecais lasa grāmateli zem ābeles. Aber daudzveidību, kad sakārojas, var smelties tāpat, izmetot līkumu pa apkārtējām rašentaunām. :)
Uz Teiku pārvācāmies akurāt tāpēc, ka nu jau vecmāmiņai bij par grūtu ratus kāpņu telpā celt pāri "kritušajiem" urļukiem (tai mājā gan šie bija īsteni tautu dēli pēc valodiņas (vizuāli no saviem slāvu brāļiem gan neatšķīrās). Vo kaut kā izdomājām, ka uz vecumdienām tomēr labāk, ka stresa mazāk - krunkas lēnāk ģīmī iemetoties. :)
nu, piemēram, pirmā iepazīšanās ar vīrieša dzimumlocekli relatīvā tuvumā un visādu jēlību uzklausīšana man notika trīsriteņbraucamā vecumā "balto" rajonā no kaimiņonkuļa, kurš taču esot "tik lādzīgs vīrs, kas gan to būtu domājis!?". Marija varētu pastāstīt to pašu par savu civilizēto rajonu un blakusprivātmājas vīriņu, kam rociņa zem svārciņiem pabāzās un piekodinājās "vecākiem neko neteikt".
tā kā, mainās vardarbības formas, bet nevis to vispār nav :)
Brrr... Tā kā ne ar ko tādu savā mūžā neesmu sastapies, bet par kā tāda esamību vispār uzzinājis jau pieaugušā vecumā, vienkārši ko tādu nesaprotu. Tak, ņemot vērā, ka savā tagadējā dzīvesvietā pat tenterējot pēc pusnakts mājās skaļi dziedot "še kur līgo priežu meži", neesmu pat riskantas situācijas iespējamību pieļāvis (nuss, izņemot niknu lauleni ar pannu), kur nu vēl to piedzīvojis, tad tomēr izvēlos dzīvot tur, kur vardarbības iespēja ievērojami mazāka un dzīve līdz ar to komfortablāka. Zin, ar gadiem nepieciešamība pēc adrenalīna samazinās, proporcionāli pieaugot interesei par kotletēm. :)
/pieķeksējam, ka jāapzāģē bisei stobrus un jāiepērk pāris saujas renkuļu potenciālajiem draudzētiesgribošiem kaimiņonkuļiem/
nu, tādā ziņā, jā, ir, protams, drošāki un mazāk droši rajoni. Vienīgais, tad ir jānoliek svecīte, lai urlu geto pārāk neizplešas, sašaurinot balto cilvēku oāzītes līdz nekomfortabli mazam izmēram :D
lai gan par acu pievēršanu bija vairāk domāts tas, ka vardarbība ir visos krajos, maini dzīve svietu vai nemaini. Vieglāk detektējamā formā vai ne tik uzkrītoši, bet pagaidām man nav bijis tas gods mitināties vietā, kurā nebūtu uz sevi vai citiem piedzīvojusi/redzejusi vardarbību un pāridarījumus...
[ Error: Irreparable invalid markup ('<jo [...] dzīves>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.] Tie nabagi ņēģeŗbēŗni kas dzīvo nabadzībā un vislaik karā starp kaimiņciemiem ,domāju, būtu nikni dzirdēt, ka kāds, kam ir iespēja un līdzekļi izvēlēties dzīves telpu un vietu, to nedara "lai nepievērtu acis". Ja uztraucies vai mazulis iepazīs visus pasaules sūdus, tad par to neraizējies - pat Sidhartu nenosargāja ar visu pili, stražu utml. Svarīgi parūpēties, lai mazulis nenokavē jaukos brīžus (nu un ja tādu nav, tad bērns regresē par urlu)- tos gan viegli palaist garām, jo bučiņa, vai jauki vārdi tik labi atmiņā nepaliek kā belziens pa ribām. Domāju, ka skatīšanās uz skaistām lietām, svaiga gaisa elpošana, garšīgu ēdienu ēšana, (tā vietā lai skatītos uz puvekļiem, elpotu visādu smaku un ēstu toksiskos atkritumus <jo tā ir daudzu cilvēku dzīves realitāte>) nav "acu pievēršana", bet dzīves baudīšana. "Acu pievēršana" ir tad, ja tu liedz visu augšminēto citiem, jeb nepalīdzi kādam, kam tas nepieciešams, tad, kad tas ir tavu spēju robežās. Lai gan arī šādi skatoties, mēs visi nedaudz pieveram acis. Diemžēl neesam nekādi svētie, takš.
ikdiena vienmēr ir ievērojami prozaiskāka:
1) a child doesn't need a perfection, he/she needs you.
2) ja zinās, kur kritīs, paliktu spilvenu apakšā. bet diemžēl nav zināms. viens kļūst par urlu no sūdīgas dzīves vides. otrs kļūst par piderasu no gardiem ēdieniem un cēlām bildēm pie sienām. trešais nekļūst ne par urlu sūdīgā vidē ne par piederu cēlajā. un iepriekš to paredzēt nevar.
3) un vardarbība nekur nepazudīs tikai tāpēc, ka izglezno savu guļamistabu rožu pumpuriem. vienam daiļa guļamistaba, bet aiz loga sūdi. otram labs balto rajons ar tekošiem griestiem un bez siltā ūdens. vilksi ārā savu utilitārisma kalkulatoru? | |
