Tie nabagi ņēģeŗbēŗni kas dzīvo nabadzībā un vislaik karā starp kaimiņciemiem ,domāju, būtu nikni dzirdēt, ka kāds, kam ir iespēja un līdzekļi izvēlēties dzīves telpu un vietu, to nedara "lai nepievērtu acis". Ja uztraucies vai mazulis iepazīs visus pasaules sūdus, tad par to neraizējies - pat Sidhartu nenosargāja ar visu pili, stražu utml. Svarīgi parūpēties, lai mazulis nenokavē jaukos brīžus (nu un ja tādu nav, tad bērns regresē par urlu)- tos gan viegli palaist garām, jo bučiņa, vai jauki vārdi tik labi atmiņā nepaliek kā belziens pa ribām. Domāju, ka skatīšanās uz skaistām lietām, svaiga gaisa elpošana, garšīgu ēdienu ēšana, (tā vietā lai skatītos uz puvekļiem, elpotu visādu smaku un ēstu toksiskos atkritumus <jo tā ir daudzu cilvēku dzīves realitāte>) nav "acu pievēršana", bet dzīves baudīšana. "Acu pievēršana" ir tad, ja tu liedz visu augšminēto citiem, jeb nepalīdzi kādam, kam tas nepieciešams, tad, kad tas ir tavu spēju robežās. Lai gan arī šādi skatoties, mēs visi nedaudz pieveram acis. Diemžēl neesam nekādi svētie, takš.