kanariņš - January 14th, 2011 [entries|archive|friends|userinfo]
helvetica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

January 14th, 2011

dzīve ir skaista [Jan. 14th, 2011|12:04 am]
[Tags|, , , ]

es jums arī pastāstīšu, kā man barikāžu (u.tml.) laikā gāja.
ar cīņassparā sakaisušiem vaigiem un no uzmundrinošiem kaujas saucieniem aizsmakušā balsī (kkur tur pa vidam arī, laikam, dekoltē pa franču manierei atnācis vaļā un labajā rokā sarkanbaltsarkanais draudīgi izsliets pret debesīm) vedu vīrus kaujā gluži nē, bet saviem dārziņa biedriem stāstīju, ka "Gorbačovs ir kritis" un neviens mani nesaprata (tāpat kā toreiz, kad teicu, ka līdz debesīm nevar aizsniegties pat tētis, ja viņš pakāpjas uz trepēm, kas uzstutētas uz bērnudārza jumta), attiecīgajā dienā mūsu mājā uzdzīvoja vecāku radi un draugi un pēc tam caur bastejkalnu gāja uz savām mājām daugavas otrā krastā (skat,skat, salūts! pieliec galvu, muļķe, tur šauj!), palika jocīgi bailīgi (tāpat kā toreiz, kad naktī uzrāva augšā, jo dega pretējā māja), kad TV diktore (Puriņa?) ar asarām acīs pārtrauca ziņu raidījumu, sakot, ka omons ir TV ēkā, kāpjot augšā un nav zināms, kas noticis ar kolēģiem pirmajos stāvos; pēc tam ekrānā "sniedziņš". kaukad pa vidu arī izgājiens ar tēvu uz liepu aleju brīvības ielā, ļaudis pie ugunskuriem, tiek dalīta bezmaksas zupa, marles "maskas" katram ķīmiskam gadījumam, pa gaisu lido helikopteris un onkulis, izlieces laukā, kaut ko krieviski bļauj, bet neko nevar saprast. šķērsielā, ciemos pie tēva brāļa (mēs visi dzīvojām vispašākajā centrā), bruņu mašīnas un izskatīgi vīri uniformās, skatījos, kādā krāsā viņiem galvassegas un nevarēju atcerēties kādas krāsas "beretes" bija mūsējiem un kādas - sliktajiem: zaļas, zilas, sarkanas? esam stāvējuši arī Baltijas ceļā, bet par to man tiešu atmiņu nav

tajā gadā es sāku mācīties skolā, bet jau latviešu valodā, kā fakultatīvās vecāki izvēlējās angļu un vācu (krievu rakstu valodā vēl joporjām esmu analfabēte:). gaiteņos sēdēja tādi jaunieši, kādus es biju redzējusi tikai dadža karikatūrās - izbalinātos, saplēstos džinsos, uzkasītiem matiem ar krāsainām šķipsnām, meitenes topiņos, bez krūšturiem, ar atsegtiem vēderiem. blakus kvartālā Linga filmēja savu klipu. bija kūl
pēc tam, braucot uz Zveidrijas skolu, turieniešu pirmie divi jautājumi trofeju (mūsu) apskates laikā bija: vai pie jums ielās vēl ir tanki? vai jums ir makdonalds?

upd.
ā, man vēl joporjām ir tāda bildīte "tēvzemes sargs" ar auseklīti u.tml. simboliku, ko nakts pastaigā pie brīvības pienminekļa ar māti un krustmāti 91.g. mums iešķieba kāds vīrs pižikā. pāris nedēļas pēc šī notikuma atklāju, ka tā vis nav vienkārši bildīte, bet gan NOVILCENE! (tas toreiz šķita baigi prodvinuta, nu, ka letiņiem ir savas novilcenes, ne vairs ārzemju ar nesaprotamajiem uzrakstiem) un uzlīmēju uz sava doņčiku albuma aizmugurējā vāka.
link3 comments|post comment

nakts [Jan. 14th, 2011|01:29 am]
gmails spamu filtrē ļoti labi, bet, šķiet, valodas dēļ pēdējā laikā baigdaudz iesūtnē iebirst visādi "Janson no Amerikas. esmu profesionala pornozvaigzne"; šodien bija ļoti mīļš: "Peteris_no_Australiaas: Esmu nereali seksiga un seksu dievinosha latvju zeltene"
link1 comment|post comment

[Jan. 14th, 2011|08:21 pm]
[Tags|, , ]

Protams, ka man ir jāstrādā,
tāpēc pastāstīšu jums tādu lietu, ka mani vajā viena dakša. Redz, vecāku mājās jau no senseniem padomju laikiem virtuvē tiek lietotas tādas dakšas. visparastākās. metāla, ar rūtiņu un aplīšu ritmu kā dekoratīvo daļu kātā. Tās drošvien tiks lietotas arī tālā nākotnē, jo šis padomjlaiku ražojums ir no tāda materiāla, kas pa visiem šiem lietošanas gadiem ne tikai nekādi nav mainījis savu izskatu un īpašības, bet pat nez kāpēc raisa fantāzijas, ka pēc vispasaules ātōmkara tieši šis priekšmets netraumēts un skaists, kā tikko radīts, varētu tikt izrakts no radioaktīvajiem pelniem un putekļiem. varbūt arī frēzes un gultņi, bet tas, nu, tā, liriska atkāpe.

tātad, pret šīm dakšām man nav nekādu pretenziju. jāatzīst, tās man pat kaut kā patīk un, izvācoties patstāvīgajā dzīvē, bija patīkami dažas sasaiņot līdzi iedzīves starta komplektā. Problēma ir apstāklī, ka visu šo daudzo dakšu vidū ir viena, kuras tapšanā rūpnīcā kkas laikam misējies un zobiņi nav izcirsti tik dziļi, kā "normālai" dakšai, vienlaicīgi neesot arī tik sekliem, lai dakša nevarētu veikt savu funkciju un būtu brīv no tās tikt vaļā (tā nemaz netiktu līdz veikalam in the first place). Tad nu šis kvazimodo guļ atvilknē citu starpā un nez kāpēc tā vienmēr esmu es, kas gan netīšām, gan arī, kad apzināti cenšoties izvairīties, pamanās paņemt tieši šo dakšu. Tā, it kā man būtu kaut kāda īpaša saite ar šo kropli. Bet pret kropli izturēties slikti nedrīkst, karmu maitā! Ārā izmest es to nevaru (tāpat kā nevarēju ieslēgt skapī tās lelles, no kurām man nakts tumsā bija bail, jo tad es mīzu no tā, ka viņas par šādu rīcību varētu sadusmoties un nākt man atriebties. tamdēļ es tik pa labam, tik pa labam arī ar tiem, kas nepatīk un biedē). tāpat arī nolikt kkur tālu prom arī nē, jo, nu, kā tas izskatīsies, tipa, "meit, ko šajā drēbju skapī dara dakša? nezini, kā tā te nokļuvusi?". tad nu tā turpina palikt virtuves ēdampiederumu atvilknē un es turpinu uz tās uzrauties.

tādas, lūk, man būtiskas pārdomas 5dienas vakarā
link4 comments|post comment

[Jan. 14th, 2011|09:40 pm]
tātad, ir beibe, kura ir uztaisījusi semantiski pizģec piesātinātu konceptu par tēmu "Mitōze" un "Simbiōze" dizaina produkcijai. nu, tur ir kultūrcitātiņi un visādi kulturāli pigori, (sistēm) bioloģija, DNS un poētika. rezultāts varbūt postpadomju valstij, kurā visvisāda formāla muhļīšanās ar māliem jau stāv aknās no PSRS laikiem, nešķiet nekas īpašs (jo īpaša ir Starka suluspiede, iegādājama mc²) un koncepti vispār nenozīmē neko (ja nu vienīgi apvainojumu, tu ko, mani par resnu nosauci?), bet, nu, beibe savā valstī un starptautiskā reģionā par šo konceptu un realizāciju saņem 2 būtiskas balvas neatejot no kases.

pa to laiku Latvijā cilvēks, kura statuss paredz gandrīz vai augstāko iespējamo pozīciju attiecīgajā darbības jomā, raksta: "neko nesapratu par to [koncepts], attēlā izskatās parasta spēle ar formu, kam rezultāts apšaubāms dekoratīvs hibrīds".

visa šī pasākuma skumjākā un smieklīgākā daļa ir nevis tas, ka profesionālis, kura rokās ir vara, sniedz neadekvātu novērtējumu, bet gan apstāklis, ka šāds novērtējums ir personiska aizvainojuma un dusmu vadīts, kas vēl piedevām ir vērsts nevis pret nabaga ārtistu, bet gan pret cilvēku, kas piedāvā šo materiālu par ārtistu. tā nu mēs te airējamies savā profesionālisma dīķī

(un īstenībā tas viss tikai tāpēc, ka cilvēks gaida sadarbību un kolektīvu izlemšanu kolektīvās lietās, abet citi cilvēki gaida piebeigtu marmōra kluci, ko bez bažām un atbildības padod tālāk. te mēs par strādāšanas metōdēm, kas, protams, cita tēma)
link2 comments|post comment

navigation
[ viewing | January 14th, 2011 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]