kanariņš [entries|archive|friends|userinfo]
helvetica

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Jan. 14th, 2011|08:21 pm]
[Tags|, , ]

Protams, ka man ir jāstrādā,
tāpēc pastāstīšu jums tādu lietu, ka mani vajā viena dakša. Redz, vecāku mājās jau no senseniem padomju laikiem virtuvē tiek lietotas tādas dakšas. visparastākās. metāla, ar rūtiņu un aplīšu ritmu kā dekoratīvo daļu kātā. Tās drošvien tiks lietotas arī tālā nākotnē, jo šis padomjlaiku ražojums ir no tāda materiāla, kas pa visiem šiem lietošanas gadiem ne tikai nekādi nav mainījis savu izskatu un īpašības, bet pat nez kāpēc raisa fantāzijas, ka pēc vispasaules ātōmkara tieši šis priekšmets netraumēts un skaists, kā tikko radīts, varētu tikt izrakts no radioaktīvajiem pelniem un putekļiem. varbūt arī frēzes un gultņi, bet tas, nu, tā, liriska atkāpe.

tātad, pret šīm dakšām man nav nekādu pretenziju. jāatzīst, tās man pat kaut kā patīk un, izvācoties patstāvīgajā dzīvē, bija patīkami dažas sasaiņot līdzi iedzīves starta komplektā. Problēma ir apstāklī, ka visu šo daudzo dakšu vidū ir viena, kuras tapšanā rūpnīcā kkas laikam misējies un zobiņi nav izcirsti tik dziļi, kā "normālai" dakšai, vienlaicīgi neesot arī tik sekliem, lai dakša nevarētu veikt savu funkciju un būtu brīv no tās tikt vaļā (tā nemaz netiktu līdz veikalam in the first place). Tad nu šis kvazimodo guļ atvilknē citu starpā un nez kāpēc tā vienmēr esmu es, kas gan netīšām, gan arī, kad apzināti cenšoties izvairīties, pamanās paņemt tieši šo dakšu. Tā, it kā man būtu kaut kāda īpaša saite ar šo kropli. Bet pret kropli izturēties slikti nedrīkst, karmu maitā! Ārā izmest es to nevaru (tāpat kā nevarēju ieslēgt skapī tās lelles, no kurām man nakts tumsā bija bail, jo tad es mīzu no tā, ka viņas par šādu rīcību varētu sadusmoties un nākt man atriebties. tamdēļ es tik pa labam, tik pa labam arī ar tiem, kas nepatīk un biedē). tāpat arī nolikt kkur tālu prom arī nē, jo, nu, kā tas izskatīsies, tipa, "meit, ko šajā drēbju skapī dara dakša? nezini, kā tā te nokļuvusi?". tad nu tā turpina palikt virtuves ēdampiederumu atvilknē un es turpinu uz tās uzrauties.

tādas, lūk, man būtiskas pārdomas 5dienas vakarā
link4 comments|post comment

[Jan. 13th, 2011|01:31 am]
[Tags|, , , ]

nevēršu vaļā epastu. nelasīšu. tik ilgi, kamēr visi darbi nebūs gatavi un atbildes vietā es varēšu nosūtīt to, ko nu tur no manis gaida. beigta lapsa un iepūtiet man, neviens nevar mani piespiest vērt to maili vaļā, vot
link1 comment|post comment

[Jan. 12th, 2011|12:01 am]
[Tags|, , ]

strādājam bļaģ strādājam
link2 comments|post comment

[Jan. 11th, 2011|02:37 pm]
[Tags|, ]

bļaģ es nevaru, es nevaru, es negribu, man zajebala, viss bļaģ sūds, bļāāāģ, nafig man vajadzēja piekrist, nafig uzņemties, bļāāāģ, vienas vienīgas galvassāpes pus mēneša garumā. šonakt jādabeidz, jāpiespiež sevi, jāpiespiež sevi, bļaģ, centi, mosties, fakin celies centi augšā!
link5 comments|post comment

[Jan. 5th, 2011|09:57 pm]
[Tags|, ]

5. janvāris. man ir iestājies reāls izmisums.
kur izraut motivāciju, kur dabūt draivu?

viekalā man nepārdeva pīpītes, jo man nebija pases (un vadītāja apliecība man defaultā nav), bet mūžīgā studenta apliecība ar personas kōdu nebija gana laba. otrā veikalā, kurā pārdevēja nīgri norādīja uz lapiņu, kas ziņoja nodokļa paaugstinājumu no 10 uz 12% un visādi citādi bija pretīga, līdz ar ko tā bija viena no retajām reizēm, kad es pēc iepirkuma veikšanas nepateicu "paldies" un pat ar kādu žestu neliku manīt pateicību.

u.c.
link2 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]