| |
[Apr. 22nd, 2009|06:59 pm] |
kamēr vīri par ekonomiku un naudu spriež es te par sevi un savām devinacēm parunāšos.
Ziniet, man ir sākuši parādīties vasarasraibumi uz sejas. Tas sākās pirms pāris gadiem. No sākuma blāvāki, jūtu, ka šogad jau būs ar neapbruņotu aci redzami. Kādreiz, skolas laikā man šausmīgi patika vasarraibumaini ļaudis, proti, ka ir tādi ar punktainiem ģīmīšiem. Es arī tādu ļoti, ļoti gribēju un pārdzivoju, ka man nav. Bet man bija draudzene - kaparkrāsas matiem, baltu, baltu ādu un visu seju un ķermeņa augšdaļu noklātu ar vasarraibumiem gandrīz dzimumzīmju krāsā.
Nu vo, gribēju kādreiz, izskatās, ka tagad tikšu (lai arī ap šo laiku vairs īsti negribu)
Kādreiz nenormāli gribēju to stīpiņu uz zobiem, kas bija dažiem lielākiem bērniem, atceros, locīju matadatu un liku mutē, lai izskatās, it kā man būtu platīte un ar pamatīgi bijību un "tad tāda tā izskatās" vēroju šo mutē iekamo veidojumu kādas paziņas mājās, kur tas bija atstāts uz naktsskapīša. Lieki teikt, ka pēcāk - šķību zobu dēļ - es arī tiku pie šīs stīpiņas un nu nemaz nebija forši.
tādu gadijumu ir vesela kolekcija, kad tā sūda pasaule sadodas rkās, lai piepildītu to, ko es ļoti, ļoti kāroju un ņemot to visu vērā tagad ar šausmām domāju, ka īstenībā mani jau ilgu laiku absolūti fascinē kurlmēmo valoda, proti, kad ļaudis tajā sarunājas. Ir bijušas pāris draudzenes bērnībā un peldēšanas trenniņos paralēli baseinā trennējās arī puiši no kurlmēmo skolas - nevar ne acu atraut, cik ievelkoši tas viss ir. Tagad laikam kaut kas jāgaida..
Lai gan no otras puses - Dior saulesbriļļu, Gučči kleitas un Chloe kurpju vietā varētu izrotāties ar vasarasraibumiem, nelīdzeniem zobiem un mētāšanos ar rokām skaņas sarunas vietā. Miesa kā rota pati par sevi, nevis pieliekamie priekšmeti |
|
|
| Veltījums marijai |
[Apr. 22nd, 2009|11:39 pm] |
Es atceros, kā deviņdesmito sākumā, mana māte, kurai tāpat kā visiem citiem 3 un vairāk mēnešus nebija izmaksāta alga un tika izteikts aicinājums pēc pašu iniciatīvas uzrakstīt atlūgumu, aizdevās pie uzņēmuma visgalvenākā priekšnieka, bez pieteikšanās iegāja viņa kabinetā, apsēdināja mani tur uz dīvāna un uzsāka sarunu ar onku par šo situāciju. Onkam momentā iestājās šoks. Tas viss beidzās ar to, ka mamma skaļi novērtēja, cik kas viņa kabinetā maksā un ieturētās algas apmērā savāca viņa mantas, kamēr viņš tur vnk sēdēja muti atplētis un stīvs. Nekā īpaši ņemama tur nebija, lampu, aizkarus un kaut ko vēl savāca, ko panest varēja un piekodināja, ka atlikušo viņa vēlas triju dienu laikā saņemt uzņēmuma produkcijas izskatā. Pārsteidzoši, bet pēc divām dienām visas pieprasītās mantas stāvēja mūsu mājās.
(Pēc tam viņa tajā uzņēmumā bet citā filiālē nostrādāja vēl trīs gadus, līdz aizgāja uz citu uzņēmumu. Šī firma, modificēta, bet tomēr turpina darboties vēl šodien) |
|
|