Angélique, marquise des anges |
[Apr. 8th, 2009|11:10 pm] |
Bļe vienkārši. Braucu transportā un, protams, protams, visšausminošākajam tipiņam ir jānosēžas man blakus (pustukšā transportā) un jāsāk sist klačiņa. Problēma tāda, ka viņa rokas visas bija vienās ēdēs vai kas nu tā par slimību. Redzot viņu tuvplānā, 50cm attālumā no sevis secināju, ka arī paŗējais ķermenis varētu būt kaut kas līdzīgs, tā kā atklātās ķermeņa daļas bija manāmi slimas. Visi ļaudis, kam viņš gāja garām, neslēpa savu riebumu. Nezinu kāpēc, bet tieši man tika tas gods. Viņš pats lūdza, lai nebīstoties, tas neesot lipīgs, taču ļoti apgrūtinošs, jo neesot nedz pašam, nedz citiem patīkami. Vēl viņam bija slikti zobi, smēķētāja elpa un drēbes, kas parasti ir mugurā nabadzīgiem ļaudīm - biksēs sabāzts džemperis un žakete. Viss jau tā kā būtu ok, manai angļu valodas skolotājai bija šāda kaite un arī uz rokām, taču nenormāli piiebesī, ka šādi ļaudis, tiklīdz viņus neapcel, sāk čakarēt tev smadzenes, it kā atriebojoties par visu to nicinājumu, ko tieši vai netieši saņem no apkārtējiem. Džeks, laikam, izbijis fizikas skolotājs, paldies dievam kaut kādas beisik fizikas definīcijas, izgudrotāju un pirmatklājēju uzvārdus atminējos pareizi no saviem skolas laikiem, bet ar sekojošajām vienīgajām-patiesajām-dzīves pamācībām nespēju tikt galā. Pirms izkāpšanas viņš pieteicās man izvadāt ekskursijā pa pilsētu.
Vispār laikam esmu iezīmēta vai kā. Man ir bijis tas gods iepazīties ar veselu plejādi visneiedomājamāko tipāžu cietumniekiem.; punduris uz ielas piesolīja Ulmaņlaika pieclatnieku, ja ar viņu pārgulēšu. Pēc čurām un spirta smirdošs ōpītis izskaidroja man haidegera un nacisma saistību. Naktī, gaidot nenākošu tramvaju, kāds vīrietis ar atieztiem zobiem un gaišzilām izbolītām acīm man vairākas stundas stāstīja receptes tiem ēdieniem, kas savažotu iekviena vīrieša sirdi. Cits vīrietis, savukārt, veica mana astrālā ķermeņa atveseļošanas rituālu, izpildot visādas jocīgas kustības un spalgi sīcot... Brunis - no Džordāno Bruno -, kuram dzīvē svarīgas esot tikai trīs sievietes - Marija, Dvēsele un Nāve - man vienīgajai ļāva palasīt savu mūža darbu - "Tēvreizes kodu" - ko viņš ar savu bagāto draugu palīdzību drīzumā publicēšot. un vēl un vēl un vel un vēl visvisādi.
(Tas, laikam, totāli neglaimo tiem cilvēkiem, kas ir ar mani ciešākās attiecībās, jo, Leksusos braucošu tīģerādas stringbiksītēs tērptu miljonāru vietā esmu saistoša vien dzīves pabērniem... Piedodiet, lūdzu :( ) |
|
|