| and then we watch it and do it again |
May. 14th, 2009|10:40 pm |
Izgāju no Dzelzceļniekiem, iedomājos, ka stulbi ir no rīta izmazgāt matus, lai pēc tam tie salītu. un tad es domāju, ka butu nenormāli forši redzēt tos vilcienu vagonu izmēģinājumus uz izturību triecienu laikā, iedomājieties, tiek palaists viens tāds tērauda monstrs, lai brīvi skrien iekšā betona sienā, bļēē, ku forši varētu būt.
Tad iekāpu autobusā, apsēdos vienīgajā brīvajā vietām, pirms ta jocīga paskata nelāgi smirdošs kungs - agresīvi palūrot uz mani - no tās noņēma maisiņu ar lielo cirvi iekšā. Tad viņš man pačukstēja, ka tā tur viena sieviete ir slikta, viņai skatiens tāds un pēcak izstāstīja, ka vēl joprojām mīlot savu sievu, ar kuru nav vars kopā jau desmit gadus, ka viens pats kopj savu slimo māti, kas neceļas no gultas. Tad viņš sāka ļečīt, ka es esmu ļoti laba - no acīm ķipa nolasot - un ka man neesot labi, ka es neesot patiesi laimīga un vispār iespējams esot slima, bet pati par to vēl nezinot. Yeah, yeah, keep on giving me that cheap folk-psychology shit, nodomāju, vēlīgi smaidot pirms izkāpšanas |
|