Ak, izklausās tiešām traki. Varbūt ir bezjēdzīgi to teikt, kad sajūta ir tik briesmīga, bet dažreiz vienkārši atgādinājums, ka arī agrāk ir bijis tā, ka liekas, ka tas nekad nebeigsies, bet tomēr ir beidzies, var kaut nedaudz stiprināt pārliecību, ka kļūs labāk. Kā arī atgulšanās, norobežošanās no jebkādas kņadas, it īpaši visa, kas rada nemieru vai vainas sajūtu. Varbūt ir kāds no tuvajiem, ar kuru var parunāt un kura klātbūtne nomierina.