Ceļu sargi
Tīņa gados daudz skeitoju. It kā pat varēju kļūt par jēdzīgu skeitbordistu, jo tehniku, man šķiet, apguvu diezgan ātri un labi, iemācījos pamata trikus, neskatoties uz Vidzemes miestā tolaik neesošo infrastruktūru. Bet man pietrūka bezbailības. Lai izceltos ekstrēmajos sportos, jāpiemīt kaut kādai īpaša veida drosmei attiecībā pret savu ķermeni/tā trauslumu. Man prāta nostūrī pirms katra bīstamāka trika mēģinājuma vienmēr bija doma par potenciālo brūci vai lūzumu. Pieļauju, ka Tonijam Haukam vai Madaram Apsem tādas domas nav.
Īpaši tas izpaudās, kad pamēģināju snovot. Atšķirībā no skeitborda, ko tiešām mīlēju, snovot man nemaz nepatika, mēģināju to darīt tikai tāpēc, ka tas tolaik bija stilīgi, sevišķi Cēsīs ar visu Žagarkalna haipu. Un atkal, nebija tā, ka nesanāca. Bet psiholoģiski nebiju pat tuvu iespējai, ka varētu izmēģināt big-air.
Kādreiz droši vien uztraucos, ka esmu mīzelis, bet tagad domāju, ka varbūt es vnk actually mīlēju savu ķermeni un tā integritāti.