Es gan lokalizētu problēmu ontoepistemoloģijā vai kā nu pareizāk nosaukt to šķēri starp "lietas ir izzināmas, mēs varam zināt, kā tās patiesībā sastāv un kas ir pareizs un labs, un, ja viss tiek kārtīgi izskaidrots, tad nekādu trū paradoksu nav" un "skaidrs, ka neviens nezina, kā ir pareizāk un labāk, un visi tāpat nolohosies, turklāt neviens pat nezina, kur un kad, un nav neviena, kas varētu pateikt, kā patiesībā ir, bet mēs tik un tā cenšamies pārāk nesajāt lietas, I guess?"

Un ja cilvēks ir pirmajā, epistemoloģiskās drošības pozīcijā, tad skaidrs, ka otrajā pozīcijā esošie viņam šķiet kā mentāli apdalīti nīkuļi, kas vispirms pasaka, ka nezina, ko patiesībā grib un pēc tam nez kāpēc sadusmojas, ja viņiem dāsni pasaka atbildi uz šo un citiem jautājumiem :)