Ok, šis ir vecs jautājums, bet man par šādām tēmām mūždien gribas muldēt.

Es personīgi eju prom, ja jūtu stagnāciju. Tā gan ir mana situācija un man ir problēmas ar attiecību veidošanu, bet nu es labāk esmu bez attiecībām, nekā tādās, kurās viss velkas kā gumija. Arī terapeitiskās. Jo sevišķi terapeitiskās, jo vispār lēti nav, ja!

Ieteiktu pamēģināt kādas konkrētas metodes - man ir palīdzējuši helingera izkārtojumi (erm, robežojas ar ezotēriku, bet nu paldzēja), emdr, smilšu terapija (bet te es pati daudz strādāju paralēli). Drāmas terapija atstāja labu iespaidu, bet nevaru tā dikti izvērtēt, man liekas arī der pamēģināt. Es vispār iesaku mēģināt daudz ko. Ja gribēji/gribi KBT, ļoti iesaku. Dod labus rīkus kā dzīvē darboties, kā smadzeni iekruķīt pareizākās sliedēs.

Pie terapeita meklējumiem, mani personīgie aizspriedumi ir, ka pamata izglītībai jābūt psiholoģijai. Jo tā vairāk spēj apskatīt prātu un psiholoģisko pusi plašāk un dziļāk. Ārstam-psihoterapeitam, protams, ir iespēja izrakstīt zāles, bet kamēr psihologi mācās par cilvēka psihi no 101 aspekta, ārsti mācījās par pirkstu kaulu nosaukumiem.

Dārgāk, bet vienmēr labs variants ir aiziet pie diviem uzreiz, kad meklējies. Man ir palīdzējis izvēlēties ļoti. Tiesa, tagad daudzi ir pilniem pierakstiem, raksti daudziem, pie kura maz tiksi, nez....