Es nekad neesmu apzināti pārtraucis draudzību. (Netaisos arī.) Dažkārt apvainojos, bet tas pēc definīcijas ir īslaicīgi. Man draudzības izirst lēnām, "dabiski" (sorry) -- kontakta trūkums, growing apart, nesavienojamas kompānijas, usual stuff.
Bet regulāri redzu, ka cilvēki apkārt tā dara. Ar apzinātu lēmumu kancelē kādu no savas dzīves. Draugu, paziņu, pat ģimenes locekli.
Vai jums ir skaidras sarkanās līnijas, pie kurām kādu kancelēt? Ja jā, kādas tās ir? Nepiedodami akti? Nodevība? Nepieņemami uzskati? Gobzems? Kovidiotisms? Vienkārši apnīk cilvēks? Pēkšņi saprotat, ka no šitās ietekmes sevi jāsargā? Vai tomēr draugi paliek draugi, no matter what?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: