Apziņa šodien sāka runāt ar mani-kad es šodien gulēju uz galda ar adatām ķermenī akupunktūras kabinetā. Pie sevis visu laiku prātoju..te nu mēs(vāru mēs bieži vien lietoju,ja runāju par sevi savā nodabā,taču visticamākais izskaidrojums,kāpēc cilvēks bieži vien lieto vārdu "mēs",runājot par sevi,izskanēja vidusskolas laikos no mana vēstures pasniedzēja-tas ir vēsturiski izveidojies latviešu apziņā no laikiem,kad bija kolhozi,darba svētki un viss pārējais,kad visi šķietami bija par vienu un uz vienu roku).
Bet viss gan sākās ar to,ka tagad skraidu pa pasauli,lai kāds man pateiktu,no kā man ir mana alerģija. Atbilde šodien bija ierindojama ticamo skapītī,bet tā nebija tik izsmeļoša,cik gribētos. Pēc nogulšanās,kad domāju,ka nu man apstāstīs,kas tagad notiksies,jo tā nu bija mana pirmā reize pie "adatu ārsta",bez liekām ceremonijām man kaklā tika ieurbta pirmā adata. Vārdu ieurbta lietoju,jo brīdī,kad tas notika,atskanēja smalki krakšķējieni,kuru izdzirdot,iedomājos,kā cauri ādai un visiem audiem cauri urbjas svešķermenis. Nezinu,cik adatas man tika iedurtas,jo puse ķermeņa tirpa,tāpēc nevarēju pacelt galvu,lai saskaitītu,taču nākamajā nedēļā iešu pēc vēl,lai redzētu,vai paliks labāk.

P.S. Nelasīt ierakstu dramatiski,jo tas bija kaut kas jauns un neizbaudīts (nebija arī sāpīgi,tikai tā tirpšana gan nedaudz traucēja nākamo stundu vai divas) un viss,kas ir jauns un neizbaudīts, uztveru ar ziņkāri un īpatnēju sajūsmu.