Mājās
Aizvakar atbraucām mājās. Ar sabiedrisko transportu, kas bija neliels izaicinājums, bet ļoti vajadzēja to pastaigu pēc gandrīz sešām dienām, kas pavadītas, ieslēgtiem divatā vienā mazā telpā slimnīcā. Paldies Dievam, visi izmeklējumi bērnam bija ok. Paliek plaušu sasitums, kas pāriešot, visticamāk, pats no sevis, ja dzīvošoties mierīgi pa māju. Bērnam tas arī bija vesels piedzīvojums braukt ar tramvaju un ar autobusu, pa ceļam redzēt ielas, mašīnas, mājas, stacijas tuneļus ar ģitāras spēlējošiem onkuļiem un tamlīdzīgi. Bet viņš visu laiku baidījās, ka tramvajss vai autobuss varbūt brauc par ātru un varbūt avarēs.

Vakar jau pie mums pēkšņi ieradās ciemos sociālais dienests un vispirms gribēja apskatīt bērnu gultas, pēc tam veikt audzinošas pārrunas. Tagad, tā teikt, mēs esam ģimene, kas "ir dienesta redzeslokā". Viņš man bija apsolījis nedzert vispār nekad vairs, pagāja tieši viena nedēļa kopš negadījuma, kad izdzēra pirmo alus bundžu (pagaidām tikai vienu). Mazais bērns vakar pamanīja, ka tagad mums nav "nekādas mašīnas". Dzīvoju konstantā nervu spriedzē, gaidu, kad beigsies nauda un kad notiks vēl kāda traģēdija, bet viņš dzīvo kādā citā realitātē. Viņš ir izlasījis pirms kādiem gadiem Nīčes fragmentu par tūkstošgalvu pūķi, kad kļuvis viņam par tādu kā moto, dzīves vadlīniju, kas palīdz rāpties ārā no depresijas. Viņš ir apstājies tādā kā attīstības fāzē, kas man jau ir aiz muguras. Gluži kā nacisti, kas interpretēja Nīči pa savam un domāja, ka ir baigi kruti. Es pirms dažiem gadiem izlasīju to Nīčes grāmatu krustām šķērsām, murgoju atvērtām acīm un pārlēcu vairākiem posmiem manā dzīvē, kas uz šo brīdi apstājās pie Nīčes noliegšanas. Jo what de fuck? Tas bija pirms vairāk nekā gadsimta, civilizācija ir gājusi uz priekšu, daudzas domas ir izdzīvotas un pārdzīvotas.

Māja ir nesakārtojama, haoss, haoss. Veļas kaudzi es saliku pa plauktiem, bet tas arī viss.

No pirmās slimnīcas esmu piespiedu kārtā izrakstīta, bet zāles dabūju. Bliežu iekšā pamatīgu ķīmisko kokteili.